Alla uzmanīgi uzkarināja savu jauno, vēl ar cieti smaržojošo, melno priekšautu ar kabatiņām uz pakaramā priekšnamā. Šodien bija viņas trešā darba diena kā viesmīlei mājīgajā kafejnīcā “Vecais Pagalms”
Nogurums patīkami nosēdās uz viņas pleciem, sajaucoties ar neierasto lepnuma sajūtu. Saņemtā prēmija šķita pieticīga, bet tā bija viņas – nopelnīta ar viņas rokām, viņas smaidu, viņas pacietību. Viņa ar prieku iedomājās, kā nopirks mazdēlam to konstruktora komplektu, par kuru viņas vīrs bija teicis, ka “tāpat jau rotaļlietu pietiek”.
Tikko sieviete pārkāpa viesistabas slieksni, kur bija sapulcējušies vīrs Konstantīns, meita Zane ar vīru un vīra māsa. Gaiss šķita sasprindzināts. Visas sarunas uzreiz apklusa. Konstantīns, inženieris pensijā, nolika avīzi malā un skatījās uz sievu pāri brillēm.
– Nu ko, jau atgriezies? – viņš jautāja. – Kā tur tajā “apkalpošanā”? Cilvēku daudz? Dzeramnaudu bagātīgi atstāj?
Alla sajuta, kā darba siltums acumirklī pārvērtās pazīstamajā vēsumā, ko viņai mēģināja uzspiest visu to laiku, kamēr viņa strādāja kafejnīcā.
– Daudz, – viņa atbildēja, dodoties uz virtuvi pēc tējas. – Cilvēki dažādi. Kafejnīca laba.
– Laba? – Zane ierunājās un nolika telefonu. Sieviete uzreiz pamanīja viņas jauno manikīru – spilgti sarkanu. – Mamm, tu gan pārspēj visu! Es vakar satiku Kati no darba, viņa bija pārsteigta! Saka: “Zane, tā ir taisnība? Tava mamma… kļuvusi par viesmīli?” Es gandrīz nezināju ko atbildēt! Tētis visu mūžu strādājis par inženieri, tu – skolotāja! Un tagad… šis! Vai tad tev nepietiek ar pensiju? Mēs taču palīdzam!
– Palīdzat? – Alla apstājās, atbalstoties pret durvju stenderi. – Zanīt, “palīdzība” ir tad, kad tu piezvani un saki: “Mamm, Sebastianam vajag konstruktora komplektu, nopirksi?” Vai kad tavs tēvs saka: “Alla, dārzam vajag jaunu šļūteni, nopirksi?” Bet pensija… pensija ir komunālajiem maksājumiem, vispieticīgākajiem pārtikas produktiem. Ne konstruktoriem, ne šļūtenēm… Zane neko neatbildēja. Znotam Viktoram, kurš parasti klusēja, šoreiz tomēr bija kas sakāms:
– Alla, nu saprotiet… Reputācija. Visi taču jūs pazīst kā cienījamu skolotāju, bet tagad… kaimiņi redzēs jūs priekšautā staigājam pa kafejnīcu. Mums ar Zani jau nāksies uzklausīt šīs sarunas. Vīra māsa, sēdēdama krēslā, pakratīja galvu:
– Allas kundze, mīļā, mēs taču tev tikai labu gribam! Nu padomā pati: gadi, izturība vairs nav tāda… Visu dienu uz kājām, smagumus stiept! Vai tev to vajag? Un pats galvenais – statuss. Tu taču esi Konstantīna sieva! Visi radi ir izbrīnīti par šo. Zvana, jautā, vai tiešām tā ir.
– Vai patiešām? – Alla spēra soli uz priekšu. – vai man būtu jākaunas godīgi strādāt? Nepieklājīgi ir atnest cilvēkam viņa pasūtījumu un redzēt, kā viņš ir apmierināts? Saņemt sirsnīgus “paldies”? Bet sēdēt šeit, skaitīt centus, lūgt meitai vai vīram – jaunas čības? Tas nav kaut kā jokaini?
Pavērsiena punkts
Konstantīns piecēlās no dīvāna.
– Saproti tu mani… nu tu saproti. Visi kolēģi, draugi… Ko es viņiem teikšu? “Jā, mana sieva nes ēdienu”? Tu vispār padomāji par ģimeni, par manu labo vārdu? Labāk atstāj to darbu. Alla paskatījās uz viņiem visiem: uz vīru; uz meitu, kas mulsi pētīja savus sarkanos nagus; uz znotu, kura galvenā problēma bija “reputācija”; uz vīra māsu ar viņas “līdzjūtību”. Nogurums pēkšņi pazuda, palika tikai apņēmība.
– Nē, Konstantīn, – viņa klusi teica, bet tā, ka katrs vārds bija skaidri dzirdams. – Es neatstāšu šo darbu. Tas ir mans darbs. Tas ir godīgs, un tas man sniedz ne tikai līdzekļus. Tas man dod… sajūtu, ka es vēl spēju kaut ko. Ka es neesmu vienkārši “pensionāra sieva” vai vecmāmiņa. Es esmu Alla, un es māku strādāt. Māku smaidīt cilvēkiem. Māku nest paplāti tā, lai neizlītu ne piles. Nevis sēdēt un runāt par citu darbu.
Viņa pagriezās un devās uz savu istabu. Aiz viņas valdīja klusums, ko pārtrauca vien viņas soļi. Tad atskanēja vīra māsas nopūta, pēc tam – Konstantīna teikums: “Nu re, kā aizgājusi pavisam!”
Istabā Alla apsēdās uz gultas. Sieviete paņēma rokās aploksni ar pirmo prēmiju. Pieticīga summa, bet tā bija viņas. Alla paskatījās uz sienas pulksteni. Bija laiks iet gulēt – rīt atkal jāceļas uz darbu un jāuzvelk tas pats melnais priekšauts. Nākamajā rītā, kad sieviete klusi sāka posties uz darbu, Konstantīns sastapa viņu virtuves durvju ailē. Viņa seja bija nopietna – ne miņas no vakardienas, tikai apņēmība.
– Alla, – viņš sacīja mierīgā balsī. – Es vakar visu pateicu. Es neesmu pārdomājis. Tavs darbs mani nostāda ne tajālabākajā situācijā.
Sieviete pagriezās pret viņu, gaidot turpinājumu. Konstantīna acīs viņa ieraudzīja nopietnu ietekmi no apkārtējo viedokļa.
– Es tev dodu izvēli, – viņš turpināja, skaidri izrunājot katru vārdu. – Vai nu tu šodien neej uz darbu vai…. Viņš ieturēja pauzi, uzmanīgi vērodams viņu, it kā pārbaudot, vai viņa saprot mirkļa nopietnību.
Kad nonāc izvēles priekšā
– …vai arī tu turpini sevi un mūsu ģimeni izrādīt, bet tad es nevaru palikt zem viena jumta. Es aizbraukšu uz vasarnīcu. Uz ilgu laiku, varbūt uz visiem laikiem. Izvēlies pati. Konstantīna ultimāts palika karājoties gaisā. Viņa miers bija skaidrāks par jebkuru vārdu.
Vīrs nostādīja viņu izvēles priekšā: vai nu darbs, vai ģimene. Alla paskatījās uz vīru. Vakarējā apņēmība viņā nebija zudusi, tomēr tā bija sajaukta ar neierastu sajūtu. Konstantīns ne vien prasīja, viņš vēlējās aizmirst kopīgi piedzīvotos gadus. Viņš patiesi ticēja, ka glābj viņus. Klusums ieilga. Konstantīns nekustējās, viņš gaidīja atbildi.
Viņa klusēšana bija izteiksmīgāka par jebkuriem vārdiem. Beidzot Alla atbildēja, viņas balss bija klusa, bet pilnīgi skaidra:
– Es nevaru pievilt cilvēkus, kuri uz mani paļaujas. Es tikko kā atkal iemācījusies nostāties uz savām kājām. Es godīgi strādāju.
– Skaidrs, – viņš noteica īsi. – Tu izdarīji savu izvēli. Es izdarīšu savus secinājumus. Viņš pagriezās un devās uz guļamistabu. Pēc dažām minūtēm atskanēja čemodāna izvilkšanas skaņa. Alla nopūtās un izgāja no dzīvokļa. Viņa jau kavējās uz darbu. Kad vakarā sieviete atgriezās mājās, iekšā bija kluss un tumšs. Alla cerēja, ka tūlīt no guļamistabas iznāks Konstantīns.
Tomēr vīrs neiznāca, un sieviete saprata, ka viņš bija pildījis no rīta teikto. Alla, nenovilkdama kurpes, iegāja guļamistabā un atvēra skapi – Konstantīna drēbju tur nebija. Viņš tiešām bija savācis savas mantas un aizbraucis. Sieviete pārlaida skatienu nakts skapītim un ieraudzīja papīra lapu.
Alla to paņēma un izlasīja: “Alla, es cienu tavu lēmumu un pieņemu to, bet tālāk tu pati. Mana sieva nevar būt viesmīle, tāpēc rīt es iesniegšu šķiršanās pieteikumu un pagaidām dzīvošu vasarnīcā.”
Sieviete pagrozīja lapu rokās un, to saburzījusi, aizsvieda uz grīdas. Konstantīns, kā solījis, patiešām iesniedza šķiršanās pieteikumu. Visi radi tūlīt sāka Allu aicināt viņu apdomāties un aizvietot viesmīles darbu ar ģimeni.
– Tas nav jūsu darīšana! Nav ko līst tur, kur jūs neviens nav aicinājis!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
